Enver Hoxha - atlasīti darbi, 3. toms, Mūsdienu revizionisti atdzimšanas ceļā Strādnieku partijas vai "buržuāzijas strādnieku partijas"? Vai tiešām sociāldemokrātiskās partijas ir strādnieku šķiras partijas? Lai spriestu, vai konkrētā partija ir strādnieku šķiras partija, nedrīkst balstīties uz to, ko tā sauc. Hitlera partija sevi sauca arī par “nacionālsociālistu”! Vienīgais pareizais kritērijs tam ir, vai tā aizstāv un pauž strādnieku šķiras intereses, vai tā cīnās par savu lietu. Un, lai to noskaidrotu, ir jāskatās, kam ir izdevīga konkrētās partijas ideoloģija, politika un visa praktiskā darbība. "Neticiet frāzēm," māca V.I. Labāk paskaties, kam tas ir izdevīgi!“*. Un, ja pieiet jautājumam caur šādu prizmu, caur šķiru prizmu, kas ir vienīgais pareizais marksistiski ļeņiniskais kritērijs, tad ikvienam kļūs skaidrs, ka sociāldemokrātiskās partijas nav strādnieku šķiras partijas, bet, kā Ļeņins. raksturoja tās kā "strādnieku šķiras buržuāziskās partijas". Iepriekš, izmantojot daudzus faktus, mēs parādījām, ka gan no ideoloģiskā, gan politiskā viedokļa pašreizējā sociāldemokrātija visās savās aktivitātēs darbojas nevis citādi, bet, kā teica Ļeņins, kā "buržuāzijas politiskā atslāņošanās". "tās ietekmes vadītājs" kā "īstie buržuāzijas aģenti darba kustībā". Jānorāda, ka arī sociāldemokrātiskās partijas piedzīvo manāmas izmaiņas savā sociālajā sastāvā. Tajās pastāvīgi samazinās strādnieku skaits un pieaug sīkburžuāzisko elementu un darba birokrātijas pārstāvju skaits. Paši mūsdienu reformisti izvirza sociāldemokrātisko partiju “deproletarizācijas” saukli. Un tas ir redzams daudzu sociāldemokrātisko partiju jaunajās programmās. Piemēram, Šveices Sociāldemokrātu partijas programmā teikts: “Sākumā sociālisms bija tikai strādnieku šķiras cēlonis, ko ekspluatēja kapitālisms... Tagad sociālisms ir kļuvis par visas cilvēces cēloni. Tas skar ikvienu cilvēku, kuram ir atbildības sajūta par sabiedrības labklājību.” Tas attiecas uz zemākajām kārtām, sociāldemokrātisko partiju masām, bet, kas attiecas uz vadošajiem kadriem, jo augstāk pakāpies pa sociāldemokrātisko partiju hierarhijas kāpnēm, jo mazāk tajās ir strādnieku. Patiesībā daudzi sociāldemokrātu līderi jau sen ir pārveidoti par īstiem kapitālistiem: daudzi no viņiem sēž lielāko banku administratīvajās padomēs un viņiem pieder ievērojamas akcijas, kas katru gadu saņem miljonus. Tādējādi saskaņā ar dažiem pēdējo gadu datiem 410 Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vadošās figūras ieņēma 929 augsti atalgotus amatus lielajās Rietumvācijas bankās un asociācijās, 62 sociāldemokrātiskās personas bija menedžeri Manesmana, Klēka, Krupa, Flika konsorcijās. un citi. Tāda situācija ir arī citās Rietumu sociāldemokrātiskajās partijās - franču, angļu, beļģu, Skandināvijas valstu partijās utt. Tādu “strādnieku šķiru” pārstāv sociāldemokrātiskās partijas! Mūsdienu revizionistiem, kas nav nekas vairāk kā strādnieku šķiras nodevēji, ir pilnīgs pamats “strādnieku partijas” etiķeti pielīmēt ne tikai savām partijām, ne tikai sociāldemokrātiskajām partijām, bet arī jebkurai buržuāziski konservatīvajai partijai. , ja diktē plānu savām kontrrevolucionārajām aktivitātēm. Tātad ir acīmredzams, ka mūsdienu revizionistu arguments, ka it kā sociāldemokrātiskās partijas ir strādnieku šķiras partijas, ir pilnīgi nepieņemams. No tā ir skaidrs, ka viņu sauklis par "vajadzību pēc strādnieku šķiras vienotības" ir demagoģisks sauklis, iegansts, lai attaisnotu apvienošanos ar "strādnieku šķiras buržuāziskajām partijām". Gandrīz visās attīstītajās kapitālisma valstīs strādnieku kustībai nav vienotības. Tomēr kurš ir vaininieks viņa šķelšanā? Kurš liedz panākt vienotību darba kustībā? 1960. gada Maskavas paziņojumā tika uzsvērts, ka šķelšanās radīšanā un uzturēšanā nacionālā un starptautiskā mērogā vainīgie ir “valdošās šķiras, sociāldemokrātijas labējie līderi un arodbiedrību reakcionārie vadītāji”. Šādos apstākļos marksistiski ļeņiniski revolucionāri, cīnoties par vienotību darba kustībā, ņem vērā: a) ka rīcības vienotību var panākt tikai cīņā pret šizmatiķiem, tāpēc viņi veic